“Speedway of Nations”: optimistiska spīdveja realitāte bez garantijas

Pieaugošo komandai vispirms vajadzēja tikt finālā. Var teikt, ka ne bez veiksmes palīdzības (čeha Jana Kvjeha muļķīga kļūda papildbraucienā par 3. vietu pusfinālā) to arī izdevās paveikt, taču veiksmes pilnīgi noteikti nebūtu, ja paši nebūtu pārliecinoši ieņēmuši ceturto vietu pusfinālā un ja papildbraucienā Andžejs Ļebedevs nebūtu līderis. Viss pārējais – pakārtots. Gandrīz mēnesi bijis bez sacensībām, Latvijas izlases kapteinis tik un tā apliecināja, ka ir piederīgs pasaules labākajiem spīdvejistiem – piecas uzvaras pēc kārtas braucienos. Lieki teikt, ka bez Ļebedeva mēs finālā nebūtu. Taču mēs nebūtu finālā arī ar vienu Ļebedevu – bez Daniila Kolodinska un Jevgeņija Kostigova palīdzības. Finālā Latvijas komanda tikai par vienu punktu atpalika no Dānijas un tikai par četriem punktiem no Polijas – no spīdveja lielvalstīm, kuru rindās bija attiecīgi pašreizējais Eiropas čempions Mikels Mihelsens un pasaules čempions Bartošs Znarzliks.

Turklāt poļiem zaudējām tikai ar 3:6, bet dāņiem – ar 4:5 un bija reāli dāņus arī uzvarēt un atstāt fināla kopvērtējumā aiz sevis. Mēģinādams pa ārmalu apsteigt konkurentu, Ļebedevs piedzīvoja kritienu, bet tajā brīdī veidojās 6:3 vai vismaz 5:4 mūsējo labā. Atkārtotā braucienā Kolodinskis izrēķinājās gan ar Mihelsenu, gan ar Rasmusu Jensenu un viņa uzvara braucienā ar dāņiem tik izcelta īpaši. Lai atkal pārējie brīnās, kā tas iespējams, ja mums ir tikai divi mototreki, divas spīdveja skolas un viena komanda. Jā, pagaidām vēl Daniilam tamlīdzīgi braucieni nav bieži, taču nākotnē vajadzētu būt biežāk – šosezon laba pieredze ir piedalīšanās Polijas U24 ekstralīgā Krosno komandas rindās, kur Daniils ir viens no līderiem, ir regulāra labu sacensību pieredze un tas ir jūtams, gan sniegumā Daugavpils “Optibet Lokomotīve” rindās, gan tagad arī izlasē. Nebrīnīšos, ja Kolodinskim būs pēc sezonas piedāvājumi vismaz no Polijas 2. Ekstralīgas klubiem un viņam arī jāsper nākamais solis savā izaugsmē (novembrī Daniilam paliks tikai 24 gadi). Nebūs pārsteigums uzaicinājumi arī no Zviedrijas via Dānijas (īpaši pēc tā brauciena pret dāņiem!) klubiem. Kostigovam ir 28 gadi, kas spīdveja parasti ir tikai brieduma laiks, un iekļūšana Eiropas čempionāta finālpomsos, iespējams un cerams, ļaus nākotnē braukt ne tikai Daugavpils komandas sastāvā. Tā ka šis trijo (Ļebedevam novembrī būs 30 gadi) pēc spīdveja mērauklas vēl ir patālu no veterānu vecuma. Tālāk vairs gan nav tik rožaini, bet nav arī tukšuma. Septītā vieta ir otrs labākais Latvijas komandas sasniegums “Speedway of Nations” vēsturē – 2021. gadā turpat Mančestrā bija 6. vieta (toreiz kopā ar Ļebedevu bija Oļegs Mihailovs – viens no komandas līderiem pusfinālā – un Francis Gusts). Ļebedevam jau šonedēļ Eiropas čempionāta otrais finālposms Grudzjoncas mototrekā Polijā – pēc pirmā finālposma Andžejs ir līderis. Viņš atgriezīsies arī Lešno “Unia” komandas rindās, iespējams, ka jau būs atpakaļ ar Ziedrijas Bauhaus-Ligan čempionātā “Dackarna Molilla” sastāvā.

Junioriem Ņikitam Kauliņam un Artjomam Juhno “Speedway of Nations 2” fināls pirmām kārtām bija pieredzes gūšana, kaut gan visos braucienos viņi ar 2:7 nezaudēja un vismaz 3-4 braucienus aizvadīja itin cienīgi. Pirmo reiz tādā līmenī, dubļainā un sev tik neierastā mototrekā, abiem vispār pirmajā pilnajā sezonā “Loko” komandas rindās. Skaidrs, ka ar Gustu sastāvā juniori noteikti nepaliktu astotie un būtu vismaz 2-3 vietas augstāk, taču – savainojums… Francim šī ir pēdējā sezona juniora statusā un tiši ar viņu pirmām kārtām rēķināmies kā ar izlases pamatsastāva braucēju. Viņam vēl ir spēkā līgums ar Polijas Ekstralīgas klubu Vroclavas “Betard Sparta”, viņš jau ir debitējis Ekstralīgā un būtu braucis arī pēdējā Vroclavas komandas mačā, ja nebūtu savainojuma. Šī ir pirmā sezona pēc junioru vecuna Ričardam Ansviesulim un Ernestam Matjušonokam un nākotnē ceram rēķināties arī ar viņiem, tikai 25 gadi augusta beigās paliks Oļegam Mihailovam, kuram visvairāk pašreiz pietrūkst uzticēšanās. Tā nemēdz būt, ka bijušais pasaules junioru čempionāta bronzas medaļas ieguvējs un tikai pims trim gadiem viens no izlases līderiem “Speedway of Nations” pusfinālā pēkšņi vairs neprot braukt. Tā nenotiek. Mums nav un diezin vai būs daudz labu spīdvejistu, lai varētu atļauties atmestu kādam ar roku pēc vienas vai pat pēc pāris sliktām sezonām. Un tas attiecas ne tikai uz Mihailovu. Gluži otrādi – nepieciešama palīdzīga roka. Uzticēšanās, kad tev neiet, neiet un neiet, dara brīnumu lietas. Pavisam drīz 16 gadi paliks Damiram Fiļimonovam, kurš treniņos jau izrāda atzīstamu pretestību pat “Loko” pieaugušajiem braucējiem un tos apsteidz saīsinātos (divi apļi) treniņbraucienos (visticamāk, ka debitēs “Loko” rindās Polijas Nacionālās līgas mačā 4. augustā Daugavpilī pret Landshutas komandu no Vācijas). Tā ka braucēju loks it kā nav tik šaurs (plus vēl dažiem puišiem pašreiz ir 15, kādam jau šogad, bet kādam nākamgad būs 16), taču tas arī nav tik plašs, lai mēs varētu būt izšķērdīgi. Ja nu karjetu beidz komandas pieredzējušakais spīdvejists Ķasts Puodžuks (viņam augustā būs 38), ja nu aiziet Kolodinskis? Leģionāri? Jā, bez tiem neiztikt, taču, ja leģionārs atved 6-7 punktus mačā, tad lai labāk to pašu ved pašmāju braucējs. Vismaz šosezon no leģionāriem “Loko” rindas sevi pilnībā attaisno tikai dānis Renē Bahs.

Liels pluss ir mazā apļa atjaunošana “Lokomotīves” stadionā Daugavpilī. Uz treniņiem nereti nāk vairāk nekā 20 jaunie censoņi un to skaits turpina augt. Mazā apļa izveidošana un jaunu braukt gribētāju pieplūdums priecē un ļauj būt optimistiem, taču tas pats par sevi neko negarantē. Ar jaunajiem ir rūpīgi un daudz jāstrādā, bet junioriem nepieciešama regulāra sacensību pieredze. Vai mums ir vairāki spīdveja treneri, kas prot ielikt pareizus pamatus? “Loko” treneris Nikolajs Kokins viens visu paveikt nevar. Antonijs Kušels produktīvi strādā Rīgā un pēc kāda laika tur atkal parādīsies talantīgi puiši. Attiecīga izglītība ir Mihailovam un Kolodinskim. Daniilam diezin vai tagad ir laiks un vajadzība trenēt jaunos, viņam jāizmanto iespēju spert nākamo soli savā karjerā, bet Oļegu tieši šajā viņa situācijā gan varētu iesaistīt (viņš jau dažiem arī palīdz ar padomiem) – kāpēc viņš, piemēram, nevarētu būt atalgots jauno spīdvejistu treneris un apvienot to ar paša gatavošanos un piedalīšanos sacensībās? Tas nav nekas neiespējams un neizdarāms. Varbūt ir vērts tamlīdzīgu risinājumu apsvērt. Iespējams, ka arī tas palīdzētu pārvarēt krīzi. Spīdvejā neviens tīšām slikti nebrauc, jo neviens nav sev ienaidnieks – tu taču saņem honorāru par iegūtiem punktiem braucienos nevis par to, ka tikai piedalies.

Savukārt junioriem ir jābrauc sacensībās un tāpēc jau nākamsezon jāmēģina atgriezties Polijas junioru komandu līgā. Pirmām kārtām bez Daugavpils pilsētas atbalsta nebūtu ne labas spīdveja komandas, ne mazā spīdveja apļa un diezin vai mums vispār būtu spīdvejā panākumi, taču iespējas nav neierobežotas. Ir arī citi atbalstītāji, bez kuiem arī neitiktu, taču tik un tā jāmeklē papildus līdzekus. Savulaik caur polijas junioru komandu čempionātu ir izgājuši Mihailovs, Kolodinskis, Gusts, Ansvesulis, Matjušonoks (vēl arī Artjoms Trofimovs, kurš savainojuma seku dēļ nolēma beigt karjeru), nedaudz paspēja junioru līgu aizķert Juhno un laikam savulaik arī Kostigovs. Lai cik bieži un kvalitatīvi būtu treniņi, tie nevar aizstāt sacensības, jo nav iespējams iemācīties braukt bez piedalīšanās sacensībās, bez braukšanas ar dažādiem konkurentiem atšķirīgos mototrekos, bet komandā ir tikai divas junioru vietas (var pieteikt trešo ar 8. numuru, taču tas neko būtiski neatrisina). Jāmeklē naudu Polijas junioru komandu līgas čempionātam, citādi mums jau pavisam drīz būs pat vairāki juniori, bet daļa no tiem gluži vienkārši pazudīs, jo nekur nepiedalīsies. Būtu ideāli, ja ar laiku izdotos atjaunot komandu Rīgā (kur piedalīties – to atrastu), kas būtu labs ieskrējiens karjeras sākumā daudziem junioriem un tiem, kas netiek “Loko” sastāvā, bet ārzemju klubos nav pieprasīti, ja varētu atjaunot, piemēram, kaut vai altijas spīdveja līgu, taču tas jau ir nedaudz cits (taču ne mazāk aktuāls!) temats.

Pēc Latvijas komandu snieguma Nāciju spīdveja izcīņā ir pamatots un likumsakarī optimisms, taču bez jebkādas garantijas. Garantiju jārada pašiem ikdienas treniņos un rūpēs par to, lai saglabātu pašmāju braucejus, kuriem pēdējā laikā nebija labākās sezonas, ar kuriem bija kaut kādas domstarpības. Visu var atrisināt un tas tikai nāks par labu spīdvejam kopumā – vispirms jau Latvijas izlašu kontekstā. Leģionāri nekur nepazudīs, tos varēs vienmēr atrast, ja vien būs nauda, taču uzsvaram – kā tas arī ir bijis un ir pašreiz – ir jābūt uz pašmāju audzēkņiem. Paši taču esam apliecinājuši, ka protam sagatavot augsta vai laba līmeņa spīdvejistus. Starp citu, ja vien visi varēs piedalīties, tad šogad Latvijas atklātajā čempionātā mums būs jāuzaicina tikai četrus viesus no ārzemēm (pašmāju saensībās spīdvejā 500 kub.cm klasē drīkst piedalīties no 15 gadu vecuma). Tādas, lūk, būtu dažas pārdomas – nepretendējot uz vienīgo pareizo viedokli – pēc “Speedway of Nations” sacensībām Mančesntrā un pēc sarunām ar daudziem spīdveja aprindu vai tām tuviem cilvēkiem ne tikai šīs sezonas laikā.